Kalpošana ar Lūgšanām

''Tad Jēzus sacīja: Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit,
ka Es Tas 
Kalpošana ar lūgšanāmesmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. 
 Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, 
to Es daru vienumēr." 
(Jāņa 8:28-29)
 
Kalpot, kā Jēzus kalpoja, dienu un nakti lūdzot un sarunājoties ar Tēvu. Ļaužu priekšā 
vienmēr pagodinot savu Tēvu debesīs.
Es vēlos darīt tāpat, kā Jēzus darīja, es vēlos sevī uzņemt Viņa mācību, par mīlestību uz 
savu tuvāko, paklausību, pazemību, līdzcietību.
 
Man, kā grēciniecei, ir plašs spektrs, ne to labāko rakstura īpašību – neiecietība, vēlme Lūgšana ir dzīva saruna ar Dievu.
pēc atzinības. Viss sliktais man ir pazīstams, bet vēlos, lai savā dzīvē vairāk un vairāk 
iepazīstu labo.
 
Un tā, vienā jaukā dienā, nolēmu, ka audzināšanas nolūkos, vēlos sevi nodot kalpošanai, 
kur nebūtu iespējams saņemt uzslavu. Kalpošana, kas pagodinātu Tēvu debesīs. 
 
Līdzīgi, kā ar nopļauto zālīti pie mūsu baznīcas, sakoptajām puķu dobēm, notīrītajiem 
gājēju celiņiem un tīrajām tualetes telpām. Vai kāds zina, kā kļūst tīrs altāris, mācītāja 
amata tērps. Kādā viedā mūsu baznīcas jumta galā krusts ir iemirdzējies, visiem patīk, pat 
taksometra šoferiem.
 
Vīri kalpo savām sievām, sievas kalpo saviem vīriem, vai mēs vienmēr atceramies viņiem 
patiekt paldies.
Tomēr cilvēks turpina darīt labos darbus un tas patiesi ir bīnišķīgi. 
 
Daudz, ļoti daudz cilvēku ir iesaistīti kalpošanā. Tas nav vienas dienas projekts, šodien 
saņēmos izdarīju un viss, pietiek, turpmāko dzīvi, vairs neko nedarīšu. Nē, cilvēki to dara 
ik dienas, visu gadu. Daudz gadus pēc kārtas.
 
Cilvēks atnāk, klusi padara savu darbu un aiziet, tikai retais pazīst šos labos cilvēkus 
vaigā.
Kalpot Dievam un cilvēkiem pēc labākās sirdsapziņas, negaidīt uzslavas, nemanāmi darīt 
labos darbus. Turpināt to darīt, pat tad, ja neviens neievēro.
 
“ Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.'' (Fil. 4:13)
 
Mani tas iedvesmo, mani tas uzrunā, es arī vēlos darīt labos darbus un nekurnēt par 
grūtībām.
 
Es vēlos mainīties un nemeklēt tikai savu labumu. Vai man tas izdodas, nezinu, bet es 
mēģinu. 
Katru dienu no jauna es meklēju Jēzu savā dzīvē.
 
Katru dienu cīnos ar slinkumu sevī – “lielo Goliātu”. Mans slinkums uzreiz nebija tik 
liels, bet gadiem ejot, tas jau ir sasniedzis apjomīgus izmērus. Varbūt jums būs grūti 
noticēt, bet katru rītu, precīzi, kad zvana modinātājs viņš stāv pie manas gultas un katru 
rītu atkārto vienu un to pašu: ''Guli, guli, guli.''  Man atšķirībā no Dāvida jācīnās, katru 
rītu.
 
Jēzus ir mana cerība, mans glābējs, mana stiprā klints, pie Viņa es tveros. Bez Jēzus es 
nenieka nespēju. Viņš ir tas, ko meklēju visu savu dzīvi. Viņam es vēlos līdzināties, ar 
Viņu kopā būt. Viņš ir tas, kas mani atrada, sniedza man palīdzīgu roku, es piederu 
Viņam. 
 
Es nebaidīšos, pat ja būtu jāstājas pretī veselai “Goliātu'' armijai, jo Viņš ir ar mani.
 
“Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas 
Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?''    (Ps. 27:1)
 
Ja Jēzus ir ar mani un Viņš ir ar mani, tad es vēlos viņam tuvoties, runāt ar Viņu par 
pilnīgi visām lietām, gan priecīgām, gan bēdīgām.
Caur Bībeles lasīšanu un lūgšanām tuvojos Viņam, iepazīstot Viņu arvien vairāk un 
vairāk.
Tas ir abpusējs, neizsakāms prieks.
 
Kalpojot ar lūgšanām draudzē, klusi, bez slavas, darot labos darbus, ko pats Dievs ir 
sagatavojis, jūtos vajadzīga šai pasaulei.
Mūsu draudzē ir daudz patiesu, sirsnīgu brāļu un māsu, kas pielūdz Dievu garā un 
patiesībā. Liels prieks ir būt viņu vidū un nodoties lūgšanām par draudzi kopumā, par 
atsevišķu cilvēku vajadzībām, kā arī vienam par otru. Šajās kopīgi pavadītajās lūgšanu 
stundās esmu piedzīvojusi gan asaras, gan priekus.
Pēc asaru plūdiem nāk patiesa atvieglojuma, brīvības sajūta, lielā nasta ir prom. Dažkārt 
piedzīvoju neizsakāma prieka sajūtu kā bērns un smaids uz lūpām vēl paliek ilgu laiku.
 
Piekritīsiet, ka lūgšanu brīdī cilvēks ir tik atvērts, cik atvērts vien var būt. Burtiski 
pārvēršas, kļūst garīgi skaists. Tuvojoties Dievam mēs kļūstam kā tikko uzplaucis zieds, 
kas ir rīta rasas ieskauts. Vēlos to piedzīvot atkal un atkal.
 
Liels spēks ir kopējai lūgšanai māsu un brāļu vidū.
Iedrošinu ikvienu atvērt sirdi Dievam un piedzīvot šo skaisto mirkli.
 
''Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz 
spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. '' (Jēk. 5:16)
 
Rīgas Krusta draudzē trešdienās un svētdienās uzreiz pēc dievkalpojuma 2. stāvā 
svētdienas skolas telpā ir iespēja pulcēties uz lūgšanām.
Jāpiebilst, ka Dievnams ir atvērts pat agrajās rīta stundās, tādējādi ļaujot Dievam 
uzņemties vadību pār mūsu dzīvi. 
 
Ikviens ir laipni aicināts, ikviens var piedalīties. Lūgšana ir dzīva saruna ar Dievu. 
 
Sanākot kopā, lūdzam Dievu par atsevišķiem draudzes locekļiem, par draudzi kopumā. 
Dievs mums dod pamudinājumu lūgt un pielūgt Viņu. 
 
Ar prieku aizlūdzam par brāļiem un māsām, kas ir tik drosmīgi lūgt palīdzību. Tieši tā, 
lūgt palīdzību, atzīties savā vājumā, Dieva un cilvēku priekšā ir vajadzīga drosme. Esam 
pateicīgi Dievam par katru cilvēku. Ticam, ka katrs ir Dieva sūtīts.
 
 ''Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar 
jums visiem! ''  (2. Kor. 13:13)
 
Visas lūgšanas grupiņas vārdā, 
Elona Kangro
21.08.2015.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>