Intervija ar Ivaru Jēkabsonu

unnamed

Tā nu ir sanācis, ka Krusta Draudzes pirmais avīzes numurs ir sakritis ar visai draudzei 
svarīgu un neapšaubāmi nozīmīgu notikumu – draudzes mācītāja maiņu. Tāpēc mēs, kā 
Krusta draudzes avīzes radošā komanda, nolēmām veltīt šim notikumam lielāku 
uzmanību un piedāvāt lasītājiem interviju ar Krusta draudzes ilggadējo draudzes ganu 
Ivaru Jēkabsonu.

Tu 10 gadus esi Krusta draudzes mācītājs, bet ko mēs par Tevi zinām un vai mēs Tevi 
tā pa īstam vispār pazīstam? 
Lielākā draudzes daļa iespējams īsti tuvu neiepazina savu mācītāju. Varbūt kādi 
raidījumi, publikācijas vai sarunas ir pavērušas priekškaru … protams, sarunas, 
dievkalpojumi un laiks, ko pavadu draudzē, vairāk ir tāda kā mācītāja „loma”. Tomēr 
vienmēr esmu centies būt patiess, īsts un atvērts cik vien iespējams un nepieciešams. 
Humors, smaids, prieks vai kāda ēna vai nogurums sejā, vai pastorāla saskare, to visu 
Dievs ir lietojis kā tādu Viņa paša dotu Gara kalpošanas dāvanu – būt draudzei par 
stiprinājumu. Mazāk ir to, ar kuriem būts kopā ikdienas dzīves vienkāršībā. Iepazīt 
vienam otru tuvāk neformālā atmosfērā  vairāk sanācis sadraudzībā, kopīgos pasākumos,  
ģimeņu un bērnu svētdienas skolas izbraukumos, draudzes nometnēs, kur esam mazliet 
vairāk redzami tādi, kādi nu katrs esam. Visu atklāj laiks, lai kur un kāda loma būtu.
 
   Tava pirmā iepazīšanās ar kristīgo mācību?
 
Kristīgo mācību neiepazinu gluži agrā bērnībā, bet drīzāk jau apzinātā vecumā. Man bija 
8 gadi, kad  mana vecāmamma Anna tajā tālajā padomju 1978. gadā sapulcināja savus 
mazbērnus uz kristībām. Tā arī es tiku nokristīts Jaunciema baznīcā, kas atrodas tepat 
Ķīšezera otrā pusē.
 
   Vai Tu toreiz tā īsti apzinājies uz ko Tu ej?
 
Nē, īstenībā nezināju. Varbūt es vienkārši neatceros, ka man kāds ko skaidroja, bet  
kristības notikums uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, kad ūdens lija pār manu galvu 
un tā mācītāja roka deva man svētību. Es skatījos uz mācītāju Arni Bergmani kā viņš 
uzrunāja Jaunciema draudzīti toreiz. Un šajās manās bērnības atmiņās palikusi tāda kā 
vīzija. Es redzu mācītāja spožuma apvītu tēlu uz purpura gaismas fona, tā it kā pats Jēzus 
Kristus būtu atnācis izgaismot šo mirkli. Tajā brīdī es mazs puika būdams, domāju: „Es 
arī tā gribu!”. Kad mammai toreiz to pateicu, viņa centās atrunāt, ka būšot daudz jāmācās. 
"Nu tad es daudz mācīšos", atteicu. Nu re kā dzīvē viss piepildījās.
 
    Tiešām, jau tajā vecumā Tu nolēmi, ka vēlies kļūt mācītājs?
 
Es domāju, ka līdz ar kristībām katram cilvēkam Dievs visu iedod jeb, moderni sakot, 
„lejuplādē” savu programmu vai misiju, kas tu būsi Viņa draudzē un dzīvē vispār. Un es 
jau toreiz saskatīju to, ko sapratu tikai vēlāk. Nekad neesmu spējis sevi iedomāties kādā 
citā amatā.
 
    Kā ritēja Tava garīgā izaugsme pēc kristībām?
 
Pēc kristībām mana dzīve ritēja savu gaitu – tā kā tas bija parasts padomju laikā. Tomēr 
Ziemassvētku svinēšana pie vecmammas bija kas īpašs, kluss un skaists. Nekādas citas 
kristīgās tradīcijas ikdienā neredzēju. Jau stipri vēlāk īpaša loma bija kādai katoļu 
ģimenei, kura dzīvoja kaimiņos. Viens no viņu dēliem – sētas draugs Kaspars, kurš jau 
diemžēl ir mūžībā, tomēr mani par Dievu un Bībeli ieinteresēja. Ļoti interesanta likās 
misticisma apvītā Jāņa Atklāsmes grāmata. Šo sarunu rezultātā manī pamodās ziņkāre 
izlasīt visu Bībeli. Bībeli no radiem dabūju vecajā drukā un pie tam, ne tajā pašā 
jaunākajā izdevumā. Bet tas nebija šķērslis sākt lasīt – nu tā no pirmās lapas uz priekšu. 
Bet līdz ar to pamodās jautājumi: „vai visam tam, kas tur rakstīts, var ticēt?”. Ziņkāre, 
patiesības meklējumi un savā ziņā arī godkāre būt inteliģentākam, mani virzīja lasīt, 
jautāt un meklēt: „kas tas ir? Vai Dievs, tas ir nopietni?” Šie jautājumi man lika soli pa 
solim iet tālāk, meklēt jaunu literatūru, meklēt cilvēkus, pie kuriem iegūt atbildes uz 
jautājumiem. Satiku arī tādus, kuru attieksme bija absolūti noliedzoša. Satiku arī tādus, 
kuriem galvā reliģisks kokteilis un sirdī haoss. Atklāju veselu jaunu pasauli, kurā cilvēki 
domā par Dievu. Un doma, ka būšu izlasījis Bībeli man cēla pašapziņu, ka būšu ar visu to 
iepazinies pats. Bet, kad biju ticis līdz 2. Mozus grāmatai, kad kopā ar Izraēla tautu 
nonācu pie Sinaja kalna, tad notika mana pirmā atgriešanās no grēkiem  … Kad izlasīju 
10 baušļus un ieraudzīju to Dieva varenību, kas tur ir aprakstīta, tas mani satrieca. Es 
secināju, ka esmu liels grēcinieks! Es burtiski nokritu zemē uz sava vaiga un raudāju 
Dieva priekšā par to … Bet Dieva gars nedzen izmisumā, caur nožēlu deva mierinājumu, 
spēku un jaunu dzīves virzienu. Viņš parādīja man ceļu pie Kristus.  Es saņēmu 
aicinājumu sākt ievērot baušļus, piemēram, trešo bausli par svētdienu, jeb Sabatu turēt. 
Vienīgā baznīca, ko es zināju, bija Jaunciema baznīca, kurā mani kristīja. Es sāku 
regulāri apciemot vecmāmiņu un mēs kopīgi apmeklējām Dievkalpojumus. Tas jau bija 
īsi pirms vidējās speciālās izglītības studiju beigām, Rīgas industriālajā politehnikumā, 
kur mana pirmā izglītība ir metālapstrāde.
 
Kurā brīdī Tu izdarīji sava garīgā ceļa apzinātu izvēli?
Es to izdarīju vispirms savās iesvētībās, kurās kristīgas dzīves solījumu devu sevis un 
Dieva dēļ.
Bet par dzīves aicinājumu runājot, pēc studijām Rīgas industriālajā politehnikumā, biju 
jau izturējis konkursu un uzņemts Rīgas politehniskajā institūtā, mašīnbūves fakultātē. 
Tomēr sapratu, ka mans ceļš ir citur. Biju jau aktīvi sācis darboties draudzē ar bērniem un 
jauniešiem, kur Jaunciema un Sv. Trīsvienības draudzes mācītājs Austris Rāviņš man 
ļāva izpausties un augt. Tāpēc, lai izkoptu savus instrumentus, devos studēt teoloģiju 
Latvijas Universitātē. Jāsaka, pirmajā gadā man uzreiz neizdevās to uzsākt slikto 
gramatikas sekmju dēļ. Izkritu latviešu valodas diktātā. :-) To novērsu nākamajā gadā.
Bet tā kādu brīdi pastrādāju Mārupes kolhozā pie tēva. Kolhozā strādāju fermu 
mehanizācijā, labojot salūzušās iekārtas un veicot citus melnos darbus remonta brigādē.
Autora piezīme: mācītājs Ivars smejas, ka pirms „remontēt” cilvēku sirdis, bija jāiemācās 
remontēt dzelži …
Bet tad, jau LU Teoloģijas fakultātes studiju otrajā kursā, bija mana otrā liktenīgā 
tikšanās ar mācītāju Arni Bergmani, kurš mani bija kristījis bērnībā, kurš tad jau kalpoja 
Pāvila draudzē. Viņš satiek mani durvīs un jautā: „Tu esi students?”, „Vai Tu nevarētu 
mani aizvietot svētdien Vangažu draudzē? „Jā, es varu!”. Līdz tam brīdim es nebiju 
domājis, ka es patiešām varētu kalpot kā mācītājs. Bet tad sāku to apzināties, ka man 
darbs ar cilvēkiem ir Dieva dāvana.
 
  Vai Tu atceries savu pirmo publisko kalpošanu draudzē?
 
Jā, es to ļoti labi atceros. Tas bija Jaunciema draudzē, kad sāku palīdzēt kā pērminderis. 
Es asināju sveces, lai tās varētu ielikt svečturos un biju kādu laiku arī zvaniķis. Mācītājs 
man toreiz saka, ka man būs jālasa lasījums. Tā bija viena no apustuļa vēstulēm. Kad 
pienāca tas brīdis, kad man ir jāiet priekšā lasīt, es biju tik ļoti uztraucies, ka uz brīdi zuda 
redzes spēja, jo acis aizmiglojās un 
neredzēju tekstu. Bet kopumā, kalpojot pie altāra, es sāku saprast, ka kalpošana ir cits 
fokuss, kas ļauj izbaudīt Dievkalpojumu nevis pasīvi, bet kā aktīvu līdzdarbošanos – 
došanu, ne tikai ņemšanu.
 
   Vai ir kāds cilvēks, kurš ir nospēlējis kādu īpašu lomu Tavā garīgajā izaugsmē?
 
Jā, tas bija mācītājs Austris un viņa ģimene. Tāpat tā toreiz bija arī Jaunciema draudzes 
ērģelniece Ilze Martinsone, kura bija mums kā garīgā mamma. Braucām misijā, 
kalpošanās, dziedājām dievkalpojumos. Viņa bija tā, kas mūs visus jauniešus turēja kopā 
un stiprināja. Tur es dabūju savas pirmās garīgās grāmatas. Ļoti uzrunāja Vilhelma Buša 
grāmata „Jēzus mūsu liktenis”. Tas bija ļoti svarīgi, jo līdz tam es visu ko zināju par 
Dievu, bet nesapratu kāpēc vajadzīgs Jēzus. Tieši, pateicoties Ilzei, caur šo grāmatu es 
iepazinu Jēzu,  kas ir Jēzus, kāpēc ir Jēzus un ko Viņš nozīmē man. Vēlāk Ilze pārgāja uz 
„Pestīšanas armiju” un šodien, cik zinu, viņa jau dzīvo kaut kur Skandināvijā un ir viena 
no šīs organizācijas virsniecēm. Un mūsu ceļi aizgāja katrs uz savu pusi. Bet viņas misija 
bija paveikta. Varēja sākties jauns posms. Tad parādījās arī citas autoritātes ticībā, 
kalpošanā un manās pedagoģijas studijās. Nenoliedzama vērtība ir katra satikšanās ar 
ilggadējiem ticības ceļa gājējiem. Viņu dzīves ir īsta iedvesma! Tāpat dažādu Kristiešu 
svēto dzīves apraksti.
 
    Vai Tu esi izjutis reālu Dieva tuvumu savā dzīvē?
 
Jā, man tas bija ļoti svarīgi – piedzīvot pašu Dievu. Piedzīvot, ka Dievs nav kaut kāda 
teorija par Viņu vai tikai Bībeles teksts, burts vien. Es sapratu, ka Bībele ir patiesa un šim 
tekstam var uzticēties. Bet man bija svarīgi sastapt Dievu pašu. Man vajadzēja Viņu pašu. 
Tas mani noveda tādās kā krustcelēs – visu vai neko. Būt ticībai vai nebūt. Tas bija mans 
ticības kliedziens, ticības cilvēcīgo meklējumu strupceļa jautājums: „Ak Dievs, ja Tu 
tiešām esi, tad dari kaut ko!”. Tas arī izšķīra visu, jo bez tā es nevarētu spert tālāk ne soli. 
Jā, es mācījos, es jau kalpoju, es nodevos garīgām studijām, bet sirdī bija šaubas… Tā es 
kādā svētdienas vakarā pēc saulrieta, nokritu ceļos ar skatu uz atvērto logu ar jautājumu: 
„Ak Dievs, ja Tu esi…!” … un tajā brīdī man vienkārši atvērās cits logs, atvērās debesis. 
Es savā garā tiku aizrauts debesīs vai drīzāk otrādi – sajutu, ka debesis nolaižas pār mani. 
Es izgāju cauri ugunīgiem mākoņiem un nonācu bezgalīgā, zvaigžņu pilnā, kristāltīrā, 
dziļā, dziļā kosmiskā plašumā … ar visu savu būtību, visās savās sajūtās es aptvēru, ka 
atrodos Visvarenā Dieva priekšā … es sajutu tādu svētuma tuvumu, tādu uguni … Dieva 
Visuvarenība un es tur tāds niecīgs puteklis tā visa absolūtā svētuma priekšā. Man kļuva 
tik  sāpīgi, tik bail, tik neizturami, ka es domāju, ja es vēl kaut sekundes mirkli šeit 
atradīšos, man jāmirst! Tikai vēlāk es sapratu, ka to arī jau ir teikuši daudzi pravieši: 
„Man ir jāmirst, jo es Kungu esmu redzējis!”. Ar šo pārdzīvojumu man pietika – Dievs 
IR! Man vairs nav Viņa eksistence nevienam jāpierāda – es tagad varu būt tikai Viņa 
liecinieks. Dievs ir, bet jautājums ir – kā lai tagad dzīvoju saskaņā ar to, ka Viņš ir? Tas ir 
nākošais solis un visas dzīves uzdevums – dzīvot saskaņā ar to, ka Dievs ir un neizlikties, 
it kā Viņa nebūtu.
 
    Ko Tavā dzīvē nozīmē Jēzus?
 
Pēc manas tikšanās ar Dievu, man vairs nebija jautājumu par Viņa eksistenci, bet 
nākošais lielais jautājums man bija Jēzus, jo man bija ļoti svarīgi atrast pierādījumus, ka 
tā ir reāla, vēsturiski eksistējusi persona. Mani vienmēr ir uzrunājuši evaņģēliji un es 
sapratu, kurš tad vēl varētu būt bijis Dieva dēls, ja ne Viņš! Un man bija ārkārtīgi svarīgi 
meklēt vēsturiskus faktus, kas apstiprina, ka Jēzus tiešām ir dzīvojis. Savos meklējumos 
es nonācu pie Jozefa Flāvija, Jūdu vēsturnieka, kurš ir dzīvojis 1.gs. Mani pārsteidza un 
iepriecināja tas, ka Jēzus liecība ir atrodama arī ārpus Bībeles, un lika saprast, ka baznīca 
nav fantāzijas auglis. Nav dūmu bez uguns – aiz baznīcas ir reāls Jēzus, jo nav iespējams 
radīt tādu mācību un tādas dzīves uz meliem. Kristus sekotāji pirmos trīs gadsimtus gāja
mocekļa nāvē nevis ticot meliem, bet sekojot augšāmceltā Kristus patiesībai. Ar to man 
pietika, lai es pieņemtu Jēzu.  Jēzus ir kaut kas tāds, ko es meklēju, ar ko es runāju un  ko 
es esmu sajutis visu mūžu. Pie Jēzus es nonācu caur mācībām, caur rakstiem, caur 
kalpošanu draudzē, caur praktisko dzīvi. Jēzus ir mans draugs, mans Pestītājs un Glābējs 
un Kungs.
 
   Kā Tu nonāci Krusta draudzē?unnamed (1)
 
Pēc Dievatklāsmes mana dzīve gāja kā no kalna, ceļi pašķīrās un draudze, kurā es tobrīd 
kalpoju jau gaidīja, kad tad mani beidzot ordinēs par mācītāju. Es esmu kalpojis kā 
mācītājs Vangažos, Mālpilī, Zaubē, Nītaurē, Allažos un pat Brīvdabas muzejā. Mālpilī un 
Vangažos es nokalpoju visilgāk un Krusta draudzē kalpoju vēl paralēli kalpošanai 
Mālpilī. Krusta draudzē nonācu mācītāja Gunta Dišlera vietā, kurš bija pārgājis 
pareizticībā. 2004.gada Reformācijas dienā, oktobra beigās noturēju savu pirmo oficiālo 
sprediķi Krusta draudzē. Kopumā šo nepilno 11 gadu laikā draudzes locekļu skaits ir 
pieaudzis vairāk kā divas reizes – pāri par vienu tūkstoti.
Viens no maniem mīļākajiem ir 23. psalms, pie kura gribētu, ka Jūs pieturētos, jo šīs 
zemes draudžu gani nāks un ies, bet mūsu uzdevums ir paļauties uz vienīgo īsto ganu, 
kurš ar mums ir vienmēr. Viņš parūpēsies un gādās par to, lai ne jums, ne man nekad 
nekā netrūktu.
 
   Dāvida dziesma. 
 
„Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka.
Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš 
atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī 
staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un 
Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu 
svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un 
žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.”
 
Dziļā mīlestībā,
vienmēr jūsu Ivars Jēkabsons
/intervēja Kristīne Liepiņa/

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>