Aivara Putniņa liecība „ Kā sākās mans ticības ceļš

image

Dievam es ticēju sen.  Skolas laikā  vecmamma man iedeva lasīt Bībeli vecajā drukā. Man likās interesanti lasīt vecajā drukā. Vecmamma man arī iemācīja Tēvreizi. 

Tālāk sekoja skolas gadi padomju laikā un es biju „ saindēts”  ar to propagandu, ko mums mācīja, un nedomāju par To Kungu. Dieva pieskārienus izjutu  savas dzīves grūtākajos brīžos – 15 gados, zaudējot māti un pašam iekļūstot avārijā, kad brīnumainā kārtā paliku dzīvs. Reizi pa reizei es  piesaucu Dievu, bet Viņu  kā varenu debess un zemes Radītāju  vēl īsti nepazinu.

Tad es nokļuvu situācijā, kurā bija visa Latvija, –Atmodas laikā. Visi dziedājām „ Dievs, svētī Latviju!” Es raudāju, kad tornī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, piedalījos Neatkarības kustībā. Vēlējos kaut ko labu paveikt, dot no sevis Latvijai  un savai tautai. Meklēju piepildījumu, taisnību un patiesību, bet biju vīlies, jo tie paši gāztie valsts vīri atkal nāca pie varas. Atceros- Atmodas laikā mācītājs Juris Rubenis sludināja. Līdz ar neatkarības atgūšanu cilvēki sāka apmeklēt baznīcas, pateikties Tam Kungam par brīvību, bet es tai laikā vēl „ gulēju”.

90. gadu sākumā  aktīvi darbojos muitā kā inspektors, izveidojām un sakārtojām sauszemes muitas robežpunktus. To Kungu it sevišķi  piesaucu, OMON  vienībai uzbrūkot muitas postenim. Redzot to, kas notika Latvijā, kad nāca pie varas ,,Latvijas ceļš”, un piedzīvojot, kā tas skāra muitu, kur notika vairāku muitas priekšnieku maiņa, sapratu, ka tas nav mans ceļš, ka es tur nespēšu izdarīt to, uz ko esmu aicināts.

Nonācu pie atziņas, ka es pats savā dzīvē vairs neko nevaru- vienā stūrī pabiju, otrā, trešā un ceturtā, piektā stūra vairs nav. Sāku meklēt garīgo piepildījumu,  vairākkārtīgi mēģināju lasīt Bībeli.  Gudra grāmata, bet mani vēl neuzrunāja. Sāku lūgties. Lūdzos, kā mācēju, lūdzu par to, kas sāpēja, lūdzu to, kas uz sirds. Lūdzos visur- parkā uz soliņa, izgāju no mājas un lūdzos, lūdzos ejot, lūdzos stāvot un uz ceļiem. Tā bija mana saruna ar Dievu.

Nonākot strupceļā, meklēju mierinājumu alkoholā, bet – paldies Dievam! – tas neizdevās, jo  sākās asiņojošs gastrīts un es vairs nevarēju iedzert. Sapratu, ka pats neko nevaru, bet kaut kādu glābiņu taču vajag, jo rokas trīcēja, domas šaudījās, tāds es nevarēju strādāt  ar cilvēkiem, tāpēc vajadzēja kaut ko darīt- vai nu mainīt darbu, vai iet slimnīcā.

Izvērtējot dzīves gājumu no savu vecāku puses (senči  ir traģiski gājuši bojā gandrīz trīs paaudzēs, es esmu  ceturtā paaudze) un izlasot Bībelē vārdus, ka grēks piemeklē līdz trešajam ceturtajam augumam, sapratu, ka ir pienācis  laiks dzīvē kaut ko mainīt.  Sākumā gāju līdzi krišnaītiem ielu gājienos ne vienu reizi vien, interesēja, kas tur ir pie viņiem tāds aizraujošs, bet sapratu, ka tas nav domāts man.

Kad manā dzīvē atkal bija uznācis krīzes brīdis, aizgāju pie ekstrasensa; tur kabinetā kāda sieviete pie svētbildes kaut ko dziedāja, varbūt psalmus, kaut ko lasīja, dedzināja svecītes un runāja, mierināja mani. Tā kādām desmit dienām ieguvu mieru, pēc tam atgriezās tas pats vecais „ es” . Nākamā vizīte bija pēc diviem mēnešiem, gaidīju to un centos lasīt Bībeli. Veco Derību nevarēju palasīt, tā bija kā tumša bilde, kas nevērās vaļā. Atradu mazu grāmatiņu- Jauno Derību un psalmus- un sāku lasīt. Šie vārdi mani uzrunāja. Pienāca vizīte, bet ekstrasense uz pieņemšanu neatnāca. Tad kāda sieviete teica: ,,Pagaidiet, es tūlīt  piezvanīšu.” Piezvanīja  un sacīja: ,,Pēc divdesmit minūtēm būs,  varēsiet pagaidīt?”  Aizgāju uz mašīnu un sāku lasīt Evanģēliju: ,,Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”/Jņ.14:6/ Citviet lasīju: ,,Kas pie manis nāk,  tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.”/Jņ.6:35/ Sapratu- kas tic uz Jēzu, tas ir glābts. (Visos četros evaņģēlijos es redzu tikai apsolījumus.) Tad no manas mutes nāca tādi vārdi: „ Jā, Kristu, es Tev ticu! Pats es sev vairs nevaru ticēt, jo to, ko es esmu apsolījis, nespēju izpildīt.” Tajā brīdī, kad es to pateicu, likās, ka kāda ēna aizgāja man garām, varbūt tā bija tā ekstrasence, nezinu. Es iedarbināju autiņu un aizbraucu prom, un no tā brīža mana dzīve mainījās par 180 grādiem.

Sāku meklēt Dievu no visas sirds, vairāk lūgties. Nejauši nokļuvu Septītās dienas adventistu baznīcā. Nezināju, ka tur ir baznīca, zināju, ka tur kādreiz bija kultūras nams. Iegāju iekšā un ieraudzīju grāmatu galdu, kur bija Helēnas Vaitas  grāmata        „ Ceļš pie Kristus.”  Es to grāmatiņu mēneša laikā „apēdu”, jo man vajadzēja izzināt katru vārdu. Kad nesapratu, šķīru atpakaļ un vēlreiz lasīju, kamēr sapratu. Es tajā grāmatā atradu vienu svarīgu atziņu, ko nekur citur vēl nebiju atradis (es ticu, ka Dievs uz mani tad runāja)- pirms tu lasi Bībeli, lūdz Dievu, pielūdz Dievu! Es sāku lūgt  Dievu, pirms atvēru  Bībeli, un tad Dieva Vārds sāka man atklāties.

Septītās dienas adventistu grāmatu galdu es vēl šad tad apmeklēju. Toreiz tajā baznīcā notika mana lūgšana (Dieva pielūgsme) kopā ar Uldi Liepiņu.  Pirmo reizi lūdzu kopā ar mācītāju – viņa aicināts, uz ceļiem. Mēs lūdzām, lai es atmestu smēķēšanu. Bet no smēķēšanas es tiku vaļā tikai pēc gada,  kad lūgšanā es saucu uz To Kungu: „ Kungs, Tu esi Pestītājs, lūdzu, atpestī mani no šīs verdzības. Ja ne Tu, tad kas ? Un, ja ne tagad, tad kad?”  Pēc pusdienām sajutu lielu kārdinājumu uzsmēķēt, paprasīju cigareti un gatavojos smēķēt, bet kāda saruna vai kas cits novirzīja manu uzmanību, un es attapos , ka neesmu smēķējis.  Pateicos Dievam, noskaitīju Tēvreizi un devos mājās. No rīta pamodos ar cigareti aiz auss, ko biju aizlicis tur iepriekšējā dienā, un tā bija pārlūzusi uz pusēm. Sapratu, ka šī  ir uzvara, pateicos Tam Kungam, un no tās dienas es vairs nesmēķēju.

Pēc darba muitā biju nomainījis profesiju un kļuvis par dzīvokļu kooperatīva meistaru. Un kopš  tā laika, kad ,,staigāju ar Kristu”, es vairs neiegāju nevienā dzīvoklī, pirms nebiju pielūdzis To Kungu. Darbs bija piecās minūtēs paveicams , bet  es izgāju no dzīvokļa pēc divām stundām. Priekšniecība jau  sāka meklēt,  kur es esmu pazudis.  Es atbildēju: ,,Nu kā, te taču viss ir vecs, viss jāremontē!” (smejas) ; runa bija par dvēseļu remontu . Tas bija mans evaņģelizācijas darbs.  Man bija dota Dieva maize – Dieva Vārds. Pašam zināšanu īsti nebija, bet  sirds dega, un es evaņģelizēju  gan autobusā, gan uz ielas , gan darbā.

„Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.” /Lk. 11:9/

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>