DAŽAS PRAKTISKAS LIETAS DOMĀJOT PAR ZIEDOŠANU, vai – desmitā tiesa luteriskajā Baznīcā

DSC_2723Naudas līdzekļi, to lūgšana labam mērķim, vai došana mēdz būt sensitīvs temats mūsdienu sabiedrībā. Ja atceramies kā bija padomju laikos – nebija problēma pajautāt: „Cik liela ir tava alga?”. Un toreiz mēs nesapratām – kāpēc brīvās pasaules sabiedrībā šādu jautājumu uzskata par nekorektu. Nu jau labu laiku mēs paši dzīvojam „brīvā pasaulē”, bet daudz ko vēl neesam pieņēmuši, kas nāk līdzi demokrātiskā sabiedrībā – proti: kad par naudu ir jārunā.

Visvairāk, man personīgi uzkrītošas šķiet divas mūsu sabiedrībā raksturīgas iezīmes, kādas mēs neatradīsim zemēs, kuras balsta savu ētiku rietumu kultūrā:

Pirmā no tām ir interesēšanās par citu cilvēku ienākumiem un, attiecīgi, viņu tēriņiem. Te mēs mēdzam bieži vien uzdot jautājumus: cik kurš pelna un ko par cik tas ir nopircis – vai arī, cik kurš tērē. Mēs ne vienmēr padomājam – cik ērts šis jautājums katram ir…

Otrā iezīme pie mums ir atnākusi no austrumiem. Tā ir lielība ar savām finanšu iespējām. Nevienā pasaules valstī (atskaitot Krieviju) es neesmu redzējis tik daudz luksus automašīnu, attiecībā pret kopējo automašīnu skaitu ielās, un nekur neceļ tik daudz greznas savrupmājas uz vispārējās nabadzības fona, kā pie mums.

To visu, protams, var saprast, jo vidējā un vecākā mūsu sabiedrības paaudze ir dzīvojusi tajā iekārtā, kurā nekas nedrīkstēja piederēt un visprastākā automašīna skaitījās luksus.

Tomēr rietumu pasaulē kopumā cilvēki dzīvo daudz pieticīgāk – viņi lieto labas lietas, bet tikai tādēļ, ka viņiem patīk tās lietot, nevis lai izrādītos citu priekšā. Viņi ceļ greznas mājas, bet tas notiek īpašos kūrortu reģionos, nevis jebkurā zemes pleķītī – lai uz apkārtējās postažas fona tās izceltos.

Līdzīgi pie mums notiek arī ar ziedojumu vākšanu, vai kā citādi to tagad moderni sauc: par līdzekļu piesaistīšanu labdarībai un, attiecīgi, ar šo līdzekļu izlietošanu. Mēs daudz ko vēl nesaprotam un pie daudz kā nespējam pierast. Ziedošanu mēs mēdzam uztvert kā obligāto maksājumu un ziedošanas lūgšanu, dažkārt kā diedelēšanu.

Ja es ieejot baznīcā, kurā tiek rīkots koncerts, redzu paziņojumu: „Ieeja par ziedojumiem”, man nav laba sajūta… vai tā vietā nevarētu rakstīt: „Lūdzam atbalstīt ar savu ziedojumu…”.

Reiz kādā mūsu Baznīcas iecirkņa konventā bija priekšlasījums par centralizētu Baznīcas līdzekļu vākšanu kopējiem mērķiem. Kāda maza lauku draudze uzdeva jautājumu – „kā lai mēs savācam naudu vēl kaut kam, ja mūsu svētdienas dievkalpojuma kolekte ir tikai kādi 3 Ls?”. Atbildē atskanēja jautājums: „Kā tad jums ir ar 10-to tiesu?”. Divas man blakus sēdošās kundzītes izteica pretargumentu, ka mums, luterāņiem jau tā 10-tā tiesa neesot saistoša…

Bet vai tad Evaņģēlijs ir atcēlis 10-to tiesu? Tad jau tas vairs nav Evaņģēlijs, bet velna darbs, kas saka, ka Dieva darbam pasaulē nav jāziedo.

Protams, ka tā, kā šo jautājumu traktē dažādas modernās reliģiskās apvienības (sektas), vai kādi, kas 10-to tiesu pieprasa kā obligāto maksājumu, bezmaz vai kā „vietējā mēroga ieņēmumu dienesta” obligātu prasību – tā mums tas nav nedz jāievēro, nedz jākontrolē. Jo pie šādas izpratnes ziedošana kļūst par darbu, kas noniecina Jēzus Kristus upuri. Tā rīkojoties iznāk, ka mēs Dieva žēlastību gribam pakļaut regulai. Ziedošana ir brīvprātīga darbība, kas rodas no Dieva Gara un cilvēkmīlestības, un no vēlēšanās padarīt labu darbu tāpēc, ka uz to mūs mudina Dieva aicinājums:

"Neraugies uz viņa izskatu un dižo augumu – viņu es esmu atmetis. Jo es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī." (1.Sam. 16:7)

Lūk, ko Dievs caur Pāvilu Svētajos Rakstot saka par ziedotāja attieksmi:

Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem. (2.Kor. 9:6-8)

Mūsu luteriskā izpratne par ziedošanu Baznīcai – mūsu kopējām vajadzībām, neatceļ 10-to tiesu, bet gan pilnībā atceļ kontroli pār šīs 10-tās tiesas došanu. Vēl vairāk, mēs varam īpaši pateikties ziedotājiem par viņu ieguldījumu, bet nekādā ziņā ne salīdzināt ar citiem lielākiem, vai mazākiem ziedotājiem.

Kādā jaunas reliģiskas kustības saietā ziedošana notika šādā veidā: priekšā stāvētājs sauca: „Tagad nāk tie, kuri ziedos 500 un vairāk Ls., tad 100, tad 50 un tml. Šie cilvēki aplausiem skanot gāja priekšā. Vēlāk ziedojumu savākšanai tika apkārt laisti plastmasas spaiņi… Kā gan tas saskan ar Bībelē teikto (?):

Sargieties darīt labos darbus cilvēku priekšā, ka tie jūs ievērotu, jo tad jums nebūs nekādas algas no jūsu debesu Tēva. Kad tu dari žēlsirdības darbus, neliec savā priekšā tauri pūst, kā to dara liekuļi sinagogās un uz ielām, lai cilvēki tos godinātu. Patiesi es jums saku: tie jau saņēmuši savu algu. Bet, kad tu dari žēlsirdības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara, ka tavs žēlsirdības darbs paliek apslēpts; bet tavs Tēvs, kas redz apslēpto, tevi atalgos. (Mt. 6:1-4)

Tātad īpaša plātīšanās ar dāvanām, un, vēl jo vairāk – stimulēšana uz plātīšanos, tiek uzskatīta par grēku. Bet no citas puses raugoties – ja mēs pie baznīcas sienas pieliekam plāksnīti, uz kuras ir iegravēti baznīcas cēlāju un atjaunotāju vārdi – tā vairs nav plātīšanās, bet gan pateicība.

Pārskatot Rakstus mēs varam secināt, ka nekur nav teikts par 10-tās tiesas atcelšanu, bet ir teikts par Dieva un cilvēku attieksmi pret ziedošanu. Dievs, attiecībā uz 10-to tiesu ir Bībelē mums atstājis šādu pamācību:

Nesiet savu desmito tiesu uz manu dārgumu krātuvi, un lai manā namā ir ēdiens, tad pārbaudiet mani, saka Pulku Kungs, vai tad es jums neatvērtu debesu logus, vai nelietu pār jums svētību, līdz būtu gana!? (Mal. 3:10)

Redziet kādi izaicinoši Dieva vārdi! Parasti Dievs saka: „Nekārdini mani, neizaicini mani, nepārbaudi mani – bet vienkārši tici!”, šeit notiek pretējais – Viņš aicina, lai mēs Viņu pārbaudām – vai Viņš no savas žēlastības nedos mums daudzkārt vairāk, par to, ko mēs esam devuši no sava – Viņa darbam pasaulē. Viņš saka – pārbaudiet Mani!

Vēl vairāk – Viņš apsola:

„Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs." (Lk. 6:38)

Un:

Kunga svētība dara bagātu, paša pūliņi nedod neko. (Sak. 10:22) Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. (Mt. 6:33)

MŪSU ATBILDĪBA

Ziedošana Baznīcai – Dieva darbam pasaulē, nav vienkārši cilvēku iedibināts pasākums, tas nav nekāds biznesa plāns, kā to saprot dažas jaunās reliģiskās kustības, tādā veidā „naudu pelnot”. Ziedošana Dieva darbam un labdarībai nav cilvēku izdomāta un pašu sakārtota lieta, bet tam ir saknes Bībeles mācībā, kā mēs to varam lasīt dotajos piemēru pantos un vēl daudz kur citur. Kad vien mēs aicinām un runājam par ziedošanu Dieva darbam pasaulē – šai vajadzībai ir jābūt izskaidrotai vienkāršā, cilvēkiem saprotamā valodā. Nekad nedrīkst pārspīlēt savas iespējas un panākumus par to, kā līdzekļi tiks izlietoti. Reizē ar saziedoto naudu – tās lūdzējs un tērētājs uzņemas arī atbildību, ka šī dāvana tiks izmantota saprātīgi un efektīvi tam, kam ziedojums ir paredzēts. Parasti tās pārmaiņas, ar kurām jāsastopas aicinot cilvēkus ziedot, ir saistītas nevis ar aicināšanu uz ziedošanu, bet gan ar aicināšanu uz ticēšanu. Aicinājums ir jāmeklē ne tik daudz veidā, kā motivācijā; ne tik daudz metodē, kā vēstījumā; ne tik daudz programmā, kā cilvēkā un viņa ticībā kopējai lietai, kurai viņš ziedo un tic.

Ķīniešiem ir sakāmvārds: „Ja tauriņš savicina spārnus Ķīnā – tas ietekmē laika apstākļus visā pasaulē.” Šie vārdi mums atgādina, ka neviens no mums nedzīvo kokonā, izolēts no apkārtējiem. Visam ap mums un ar mums notiekošajam ir viļņa efekts un viss, ko mēs darām, dažādos veidos ietekmē apkārtējo dzīves. Tas, ko cilvēki dara citās pasaules valstīs, laika gaitā globāli ietekmē arī mūs. Ja mēs ignorējam mūsu kopējās, vai citu vajadzības tepat mums blakus, vai tālāk pasaulē; je mēs nejūtam aicinājumu praktizēt kristīgu mīlestību un savu kalpošanu plašāk, tad mūsu šaurie materiālistiskie sapņi nekalpos Baznīcai un haoss kļūs par ikdienišķu parādību. Kā mēs to jau varam pasaulē novērot.

Nabadzīgās draudzēs, novados un zemēs ir daudz cilvēku, kuri ar tiem līdzekļiem, kas pieejami bagātiem, būtu paveikuši Dieva valstības labā brīnumus. Tai pašā laikā mēs varam lasīt un dzirdēt par milzīgām naudas summām, kas ir pieejamas daudzās iestādēs, skaistuma konkursos, dažādos TV šovos un citur, kur Dievs un Viņa Vārds gandrīz nemaz netiek piesaukts. Liels uzsvars sabiedrībā tiek likts uz labu izglītību, lai varētu dabūt labu darbu un pelnīt labu algu… Vai ar šādiem uzskatiem var droši vērt vaļā Baznīcas durvis? Jājautā – kur tajā visā ir Jēzus? Kāpēc tik liels uzsvars tiek likts uz to kā ir man un tik maz uz to, kā ir ar Dieva darbu… Ko Jēzus par to visu domā?

Jāatceras, ka ziedot un aicināt ziedot citus Dieva darbam ir cildens pasākums. Faktiski tas ir viens no visnozīmīgākajiem kristiešu, un jo īpaši draudžu vadītāju pienākumiem. Jo aicināšana ziedot, nav vienkārši naudas lūgšana – tā ir to cilvēku, kuriem ir līdzīgas intereses un mērķi, kalpošanas saskaņošana. Iespējams, ka daudzi cilvēki, kuri labprāt ziedotu kādu daļu no saviem līdzekļiem Dieva darbam un labdarībai – nezina kur un kā to labāk izdarīt.

Tai pašā laikā Dieva Vārds skaidri atklāj, ka mēs arī esam atbildīgi par Tā Kunga līdzekļiem, kas mums ir uzticēti, izlietošanu (sal. Mt. 25:14-30).

Ziedošanai ir atgriezenisks efekts. Lielākie ziedotāji Baznīcā parasti ir mazie ziedotāji. Mazi, bet regulāri ziedojumi veido visu kopējo pienesumu. Tāpat arī ir iespējams, ka šis mazais ziedotājs no Baznīcas saņems palīdzību, kura daudzkārt pārsniegs viņa ziedojumu lielumu Baznīcai kādā ilgākā laika periodā un tā notiks izlīdzināšanās.

KUR TIEK IZLIETOTI ZIEDOTIE LĪDZEKĻI?

Vajadzību ir bezgala daudz un varētu būt vēl vairāk, ja vien mēs varētu tās visas apmierināt. Šajā avīzē publicētajā ziedojumu izlietošanas atskaitē ir redzama šo naudas līdzekļu plūsma, kuru ziedotājiem ir tiesības zināt un ziedojumu izlietotājiem, saskaņā ar draudzes nospraustajiem mērķiem ir pienākums atskaitīties draudzei par līdzekļu izlietojumu.

Kas Baznīcā saņem algu? Tam blakus varētu būt jautājums: „Kas Baznīcā maksā algu?”. Kad šo jautājumu uzdod mazāk informēti cilvēki, tad viņiem mēdz būt priekšstats, ka to dara valsts, vai arī valsts kopā ar Baznīcu, vai arī kāda Baznīcu pārvalde un tml.

Mācītāju un savas Baznīcas algotos darbiniekus – lietvedi, apkopēju, saimniecības vadītāju, sētnieku uztur draudze. Katrai draudzei, atbilstoši tās vajadzībām ir savi darbinieki. Pirmais algotais darbinieks ir mācītājs, kuram nebūtu jāmeklē dažādi papildus darbi, lai viņš varētu normāli dzīvot un ar prieku kopt savu draudzi.

Vai jūs nezināt, ka tie, kas kalpo templī, pārtiek no tempļa labumiem, un tie, kas kalpo pie altāra, savu tiesu saņem no altāra? Tā arī Kungs pavēlēja tiem, kas sludina evaņģēliju, – dzīvot no evaņģēlija. (1.Kor. 9:13-14)

Var rasties jautājums – vai mācītāji un citi algotie Baznīcas kalpotāji arī maksā 10-to tiesu? Mācītājs un ikviens Baznīcas kalpotājs arī ir draudzes loceklis un uz visiem 10-tās tiesas maksājums attiecas vienlīdzīgi. Par sevi varu pateikt – jā es maksāju 10-to tiesu, jo ticu Dieva darbam pasaulē un tam ko pats sludinu.

Kā aprēķināt 10-to tiesu? Ļoti vienkārši – tā ir 1/10 daļa no visiem taviem ienākumiem, nevis no tā, kas paliek pāri, kad visas savas vajadzības esi apmierinājis.

Par Baznīcā veicamajām svētdarbībām parasti cilvēki mēdz vaicāt: „CIK TAS MAKSĀ”?

Šis jautājums tiek uzdots attiecībā uz tām darbībām, kas Baznīcā tiek, vai var tikt veiktas: kristīšana, iesvētīšana, laulība, kristīga mirušā izvadīšana, mājapmeklējums, dzīves vietas iesvētīšana, karogu iesvētīšana un tml. Baznīca nav komunālo pakalpojumu birojs, kas par maksu sniedz dažādus reliģiskos pakalpojumus. Tomēr ikviena darbība ir saistīta ar konkrētiem izdevumiem – elektrība, sveces, transports, laiks, telpu uzkopšana, ziedi baznīcā, komunālie pakalpojumi un t.t. Ja jūs esat ieplānojuši svinības, pēc svētdarbības un tam ir paredzēti jūsu izdevumi, tad padomājiet par to izdevumu daļu, ko jūs ziedosiet Baznīcai. Protams, ka līdzekļu trūkums nekad nebūs par šķērsli kādas svētdarbības saņemšanai Baznīcā un neiespaidos šīs darbības kvalitāti, vai attieksmi pret svētdarbības lūdzēju! Reiz pēc kādām laulībām jaunlaulātie man uzdāvināja pašu salasītu zāļu tēju… tas bija viss. Bet arī par to biju pateicīgs (toreiz man bija citi ienākumi).

Katrā ziņā lielākais Baznīcas kalpotāju vairums, izņemot pilna laika kalpotājus, kalpo Baznīcā bez atlīdzības un ar patiesu prieku – jo tam pirmkārt jau ir nepieciešams aicinājums. Mācītājs, citi algotie Baznīcas darbinieki un visi citi regulārie Baznīcas izdevumi tiek segti tikai un vienīgi no draudzes locekļu brīvprātīgajiem ziedojumiem. Jūs, mīļie draudzes locekļi, esat tie, kas uztur Baznīcu un mācītāju. Baznīca nav biznesa struktūra un ziedojumos iegūti līdzekļi nav kaut kur izdevīgi jāiegulda, bet tie ir jāizlieto ikdienas vajadzībām un labiem darbiem. Ja izveidojas tāda situācija, ka Baznīcā līdzekļi ienāk vairāk, nekā paredzēts iztērēt, tad Baznīca vairāk naudas atvēl dažādām kalpošanām cilvēkiem – jo kalpošanas centrā vienmēr ir cilvēks, tāda ir pareiza Baznīcas namturība!

Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. (Gal. 6:9-10)

Māc. Juris Morics

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>