Mantotais grēks.

DaceAtzīt grēku jau ir uzvara. Bieži mēs dzīvojam grēkā un neuzskatam, ka tas ir nepareizi, to pieņemam un attaisnojam. Mēs neapzināmies, kādas sekas tas ienes mūsu un mūsu bērnu dzīvēs.

Reiz sev uzdevu jautājumu „Kāpēc ar mani tas notiek?”

Vienā dzīvoklī dzīvojām četras sieviešu paaudzes – es, mana mamma, vecmamma un mana meitiņa. Manas mammas un vecmammas dzīves bija smagas un neizdevušās, rūgtuma pilnas par šķirtām laulībām, par smagumu, kas jānes, vienām audzinot bērnus. Gadiem turēts aizvainojums uz vīriem, kas bija neuzticīgi. Kā jums liekas, vai mana dzīve bija labāka? Nē. Mana dzīve izveidojās tieši tāda pati – šķirta laulība, viena audzināju meitu un aizvainojums par vīra neuzticību. Grēks iesakņojās manā ģimenē, dzimtā un turpināja postīt.

Savā sirdī apņēmos, ka darīšu visu, lai manai meitai tas vairs neatkārtotos. Sākumā mani ceļi aizveda nepareizā virzienā, vērsos pie zīlniecēm, karmiskajiem astrologiem, lai noskaidrotu, kas ir šo nelaimju cēlonis. Saņēmu atbildi, ka pa tēva līniju iet karma. Biju ļoti priecīga, ka beidzot esmu saņēmusi atbildi un zinu kapēc notiek nelaimes mūsu dzimtā. Bet vai tas bija atrisinājums? Nē, tas neko nemainīja! Kļuva vēl sliktāk. Nu es tapu atkarīga no astrologa un nespēju dzīvot, ja vismaz reizi gadā nevērsos pie astrologa. Viņa prognozētais gadam man bija tas, kam es ticēju, un remdēja bailes par manu nākotni. Saskaņā ar astrologa kartēm aprecējos otrreiz un arī šī laulība nebija laimīga. Šādā veidā dzīvojot, depresija un bezmiegs sāka mani mocīt vēl jo spēcīgāk. Ārsts parakstīja antidepresantus. Lietojot antidepresantus sajūtas bija tik neīstas – mākslīgs smaids uz sejas, prāts kaut kur peld, bet sirds sāp. Medikamenti tikai mākslīgi apslāpēja sāpes un emocijas. Paralēli antidepresantu lietošanai apmeklēju psihologu. Psihologu es varētu nosaukt kā „sirds lāpītāju”. Tava sirds ir ievainota, dzīves iecirstās brūces asiņo un uz tām tiek uzlikti ielāpi, kas pa laikam no jauna sāp un asiņo. Vai medicīna un psihologi var ievainotai dvēselei palīdzēt? Varu viennozīmīgi pateikt – NĒ!

Dziļi sirdī apņēmos, ka negribu dzīvot neīstās emocijās, un, pamazām samazinot antidepresantu devu, atteicos no šīm zālēm vispār. Nolēmu, ka labāk ir justies slikti, bet ar skaidru galvu un savām emocijām. Tajā pašā laikā bija pasliktinājušās attiecības ar otro vīru un, neatradusi atbalstu, glābiņu meklēju citās attiecībās. Šādu dubulto dzīvi nespējot panest un vēloties būt godīgai pret sevi un citiem, izlēmu šķirt savu otro laulību. Paliku viena ar meitu un turpināju meklēt, turpināju cerēt, ka mana dzīve reiz būs brīnišķīga. Nepadoties – tāds bija mans moto!

Reiz, kad viena pati sēdēju pie ugunskura, prātoju, ko es vēlētos, lai justos laimīga. Es sapratu, ka vēlos mīlestību, ko nevar ne aprakstīt, ne nosaukt, bet sajust ar visu sirdi. Uz lapiņas uzrastīju: „Dievišķā mīlestība”, no sirds to ievēlējos un lapiņu iemetu ugunskurā.

Pēc dažām dienām devos Tallink kruīzā uz Stokholmu un horoskops vēstīja, ka šajā datumā būs liktenīga tikšanās. Jā, tā bija liktenīga tikšanās, kas manu dzīvi pārvērta, bet ne tā, kā es to biju iedomājusies. Kruīzā iepazinos ar puisi, kas dzīvoja Norvēģijā un apciemoja vecākus Lietuvā. Laulības gredzens uz rokas vēstīja, ka viņš ir precējies un es sev nosolījos, ka tas ir mans „aizliegtais auglis”, un zinot kādas sāpes tas nes, nolēmu, ka neko neturpināšu, bet puisis bija uzstājīgs un caur draudzenēm bija atradis manu telefonu. Tālāk sekoja solījumi, ka šķirsies no ģimenes, un es biju nemanot iekāpusi tajā pašā upē, no kuras gribēju izrāpties. Tiku sāpināta, pievilta un biju atkal iekļuvusi mīlas trīsstūrī. Ciešanu nomākta ierakstīju google meklētājā vārdus „mīlas trīsstūris”, lai meklētu palīdzību, kā izkļūt no šīs situācijas. Google meklētājs man piedāvāja Kristīgā radio raidījuma „Mīlas trīsstūris” arhīva ierakstus. Mīlas trīsstūris izrādījās – Dievs, vīrietis, sieviete – nevis pasaulē pieņemtais jēdziens ”sānsolis”. Šie raidījumi bija par kristīgām vērtībām, ģimeni, daudzu pāru liecības par laimīgām laulībām. Klausījos šos raidījumus, nespēkā gulēju un raudāju. Sapratu, ka pēdējais salmiņš pie kā man pieķerties ir Dievs. Sapratu, ka kristietības pamatā ir tādas vērtības kā mīlestība un ģimene, un tas ir tas, ko es meklēju.

Septiņus gadus atpakaļ tiku kristīta un iesvētīta Krusta draudzē un nolēmu paskatīties, kas notiek šajā draudzē. Krusta draudzes mājas lapā uzreiz izleca sludinājums, ka sākas Alfa kurss. Pieteicos. Gāju katru piektdienu un raudādama atgriezos mājās. Mana dvēsele bija izslāpusi pēc kaut kā garīga un pavadītais laiks Alfa kursā mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Nodarbībā par Bībeli es sapratu, ka tā ir visu gudrību grāmata, un, ka visas atbildes ir jāmeklē tur. Tā sākās mans ceļš ar Jēzu Kristu, lasot regulāri Bībeli un apmeklējot dievkalpojumus Krusta draudzē.

Manas dvēseles dziedināšans process nenotika vienā dienā, bet pamazām, lasot Bībeli un iepazīstot Dievu. Dieva želastībā tiku dziedināta.

„Viņi maldījās tuksnesī pa nestaigājamiem ceļiem un neatrada pilsētas, kur varētu dzīvot, izsalkuši un izslāpuši, tā ka viņu dvēsele viņos bija galīgi novārgusi un izmisusi.

Tad viņi piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta un vadīja uz pareiza ceļa, ka viņi nonāca apdzīvotā vietā.

Bet viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidū, ka Viņš veldzēja izslāpušo un atspirdzināja ar barību izsalkušo.” (107. Ps.: 4-9)

Slava un Pateicība Dievam!

Dace Bērziņa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>