Sveiki, Dieva mīļotie bērni!

KarinaVēlējos padalīties ar Jums par Dieva žēlastību, kas notika ar manu mammu.

Vienu dienu mammai sākās problēmas ar kuņģi. Ilgu laiku viņa negāja pie ārsta ar cerību, ka viss pāries. Bet gāja laiks, palika sliktāk, ēstgriba pazuda pavisam. Protams, ka es lūdzu par viņu, bet viena, neviens neko nezināja. Es lūdzu Dievu pēc dziedināšanas, bet iekšēji man radās dažāda veida pretestība, jautājumi, šaubas par to. Radās domas, par to, ka mamma neiet uz baznīcu, reti lūdz (lai gan īsti nemaz nezinu) un nedara visas tās lietas, kas, pēc manas saprašanas, būtu jādara. Bet tad Dievs deva gudrību, un es atcerējos Jēzu, ka viņš dziedināja visus, pat tos, kas par to nelūdza, grēciniekus – visus. Tad es sāku lūgt tieši pēc žēlastības, lai Dievs mammu dziedina pēc viņa lielās žēlstības. Mamma beidzot pieteicās pie ārstiem un pienāca diena, kad viņai taisīja endoskopiju (kobra). Pēc tā visa ārsts teica, ka ir ļoti liela kuņģa čūla, un, iespējams, būs nepieciešama operācija. Ārsts paņēma biopsijas paraugus, lai pārliecinātos, ka nav vēl kaut kas nopietnāks. Gaidīšana ilga divas nedēļas un es turpināju lūgt pēc žēlastības pie viņas. Tas bija laiks kad mēs ar mammu satuvinājāmies un runājām par Dievu. Bet es sapratu tikai to, ka es savu mammu nemaz nepazīstu. Viņas sirds ir atvērta Dievam. Es daudz viņai stāstīju par to, ko pati esmu sapratusi, bet izrādījās ka viņa to visu jau zināja, un vēl mani pamācija. Viņa izprot kas ir grēks, un viņas sirds ir to visu jau nožēlojusi. Tā mēs bieži, cilvēku tuvāk nepazīstot, spriežam par viņu pilnīgi aplam. Šinī situācijā es pati savu mammu nepazinu. Mēs bieži domājam, ka mūsu ārējās darbības ir ko vērtas, tas ir kā veids, lai iežēlinātu Dievu, vai domājam, ka tajā ir mūsu pestīšana. Un nepārprotiet mani, es nesaku, ka nav jānāk uz baznīcu, ka nav jālūdz… tas viss ir labi. Bet es te runāju par to, cik bieži mēs nepazīstam pašu Dievu. Dieva sirdi, Dieva būtību, un to kā Viņš mūs mīl, un kā Viņš mūs redz. Un es to visu attiecinu arī uz sevi… es nepazīstu Dievu. Tāpēc jau šaubījos par to, vai manai mammai viss būs labi, jo viņa to visu nedara, it kā ārejās darbības varētu ko mainīt. Bet galvenā ir mūsu sirds, sirds kas nožēlo visu, sirds kas cer uz Viņu. Vienkārša iešana uz baznīcu bez sirds izmaiņas nav nekas. Un šajā laikā, runājot ar mammu, es sapratu, ka viņas sirds ir pareizā stāvoklī, un biju ļoti laimīga. Mēs ar mammu iepazinām viena otru tuvāk. Sapratu, cik Dievs ir brīnišķīgs. Viņš pagrieza šo situāciju, lai mēs izlīgtu ar mammu, un mūsu attiecībās ienāktu piedošana un garīgā dziedināšana, bet tā jau ir cita liecība.

Turpinājās lūgšanas tieši pēc žēlastības. Metu pie malas savu lepnību, kaunu un lūdzu aizlūgt par mammu arī Bībeles stundā. Un pienāca tā diena, kad bija jāzvana un jāuzzina analīžu rezultāti. Un atbilde bija – nav vajadzīga operācija!!! Šo čūlu var ārstēt, dzerot zāles. Slava Dievam!

Es piedzīvoju, cik Dieva žēlastība ir liela. Es sapratu, cik ļoti mēs visi esam atkarīgi tikai un vienīgi no Dieva žēlastības. Mēs visi esam šeit un dzīvojam tikai pateicoties Dieva žēlastībai.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>